Kāpēc iedziedāšanās ir tavas balss lielākais draugs
Sveiks, lasītāj! Prieks Tevi atkal satikt šeit, manā mazajā interneta stūrītī, kur runājam par balsi, dziedāšanu un visu, kas ar to saistīts. Šodien vēlos parunāt par tēmu, kas man kā vokālajai pedagoģei ir īpaši tuva un patiesībā neizbēgama. Tā ir balss iesildīšanos jeb iedziedāšanās. Jā, to pašu, ko reizēm gribas izlaist, kad nav noskaņojuma, nav laika vai šķiet, ka “ai, gan jau kaut kā būs”, bet patiesībā iedziedāšanās ir kā rūpes par sevi. Tā nav tikai mehāniska vingrinājumu virkne, tas ir brīdis, kad tu sagatavo gan savu ķermeni, gan prātu tam, ka tūlīt atvērsi savu balsi un ļausi tai skanēt.
Un, jā, iedziedāšanās nav tikai profesionāļu privilēģija, tā ir vajadzīga visiem gan tiem, kas dzied uz skatuves, gan tiem, kas dzied dušā, gan tiem, kas dzied tikai sesijās studijā vai savā istabā. Es reizēm smejos, ka balss ir kā cilvēks pirms rīta kafijas var, protams, arī bez tās, bet nu kāpēc gan sevi mocīt? Balss saites, muskuļi, elpa, tas viss ir jāmodina. Mēs nevaram sagaidīt, ka pēc dienas, kas pilna ar skrējieniem, stresu un domu virpuļiem, balss vienkārši “ieslēgsies” perfektā stāvoklī. Mūsu ķermenis glabā spriedzi, un izrunāt pāris vārdus nav tas pats, kas dziedāt. Iedziedāšanās mazina sasprindzinājumu, sagatavo elpošanu, atver rezonansi, palīdz maigi ieiet dziedāšanas procesā un, galu galā, pasargā balsi. Jo viena no lielākajām kļūdām, ko cilvēki dara, ir dziedāt “auksti”, tas ir kā ieskriet maratonā bez iesildīšanās, teorētiski iespējams, bet nav laba ideja.
Kas man visvairāk patīk iedziedāšanās procesā? Tā ir arī emocionāla noskaņošanās. Tāds kā maziņš rituāls, brīdis, kad tu noliek malā steigu un atļauj sev vienkārši būt, ieklausīties. Es bieži saku saviem audzēkņiem: “Iedziedāšanās nav sacensība. Tā ir saruna ar savu balsi.” Un reizēm šī saruna ir mierīga un plūstoša, reizēm bikla, citreiz enerģiska. Ja esi noguris, iedziedāšanās to parāda, ja esi saspringts, balss to pastāsta, un tas ir labi. Tas dod mums iespēju saprast, kas šodien vajadzīgs. Maigāk, lēnāk vai, varbūt, tieši otrādi, ar vairāk enerģijas un atvēršanas.
Ļoti bieži jaunie audzēkņi atnāk pie manis ar satraukumu: “Es nezinu, kā pareizi iedziedāties.” Patiesībā nav tāda viena universāla “pareizā” veida, bet ir principi, kas palīdz. Atbrīvot ķermeni pirms jebkādas skaņas atslābināt plecus, kaklu, žokli, jo tik daudz balsu skan saspringumā un tik maz pietiek ar vienkāršu izelpu, lai tas mazinātos. Bez elpas balss nav balss, un vienkārši elpošanas vingrinājumi palīdz izjust balstu un mieru ķermenī. Maigas, plūstošas skaņas (mmm, ng, uu, vieglie glissando). Tie ir pamati, kas dara brīnumus, un nav jālec uzreiz sarežģītos vingrinājumos, jo tas ir tāpat kā ielēkt sprintā bez iesildīšanās. Pakāpenība, no zema uz augšu, no maigā uz spēcīgāku, balss nav jāvelk vai jāspiež, tā jāatver lēnām. Un uzmanība pret sajūtām. Ja jūti diskomfortu, tas nav jāpacieš, tas ir signāls apstāties, koriģēt, atslābināt, balss nereti pati pasaka priekšā, kas tai vajadzīgs, ja vien mēs to klausāmies.
Es zinu, ka disciplīna nav populārākā tēma, bet tā ir svarīga. Ja gribi progresu, balss prasa uzmanību. Tā necieš steigā iemestas skaņas, taču labā ziņa pat piecas līdz desmit minūtes dienā var ļoti daudz ko mainīt. Ja tu reizēm jūti slinkumu iesildīties tas ir normāli. Ja tu neesi pārliecināts, vai dari pareizi, arī tas ir normāli. Svarīgākais ir sākt. Mierīgi, maigi, bez spiediena. Iedziedāšanās nav ceļš uz perfektu skaņu, tā ir ceļš uz siltu, drošu, dzirdamu Tevi. Un, ja reizēm šaubies, atceries, ka tu esi pelnījis dziedāt, un Tava balss ir pelnījusi rūpes.
Paldies, ka biji ar mani arī šajā ierakstā. Ja Tev rodas jautājumi par iedziedāšanos vai vēlies, lai uzrakstu par konkrētiem vingrinājumiem, droši raksti, būšu priecīga Tevi uzklausīt.
/Linda