Šoreiz vēlos parunāt par pašu pamatu, uz kura balstās ikviena balss. Par elpu. Mēs par to ikdienā nedomājam, tā notiek pati no sevis, un tieši tāpēc reizēm šķiet, ka tur neko nevar mainīt. Tomēr, dziedāšanā elpošana ir kā balsts bez kura skaņa nevar būt ne droša, ne brīva.

Pirmais ko mācos kopā ar audzēkņiem ir just elpu. Ne tikai kā gaisu kas ieplūst plaušās, bet kā kustību kas aptver visu ķermeni. Galvenais spēlētājs šajā procesā ir diafragma kas ir  kupolveida muskulis, kas paceļas un nolaižas ar katru elpas vilcienu. Kad tā strādā brīvi, plaušas piepildās dziļāk, ķermenis atslābst un balsij rodas telpa. Tas, ko mūziķi mēdz saukt par “balsta sajūtu”, faktiski ir šī diafragmas un starpribu muskuļu darbs.

Interesanti, ka diafragmālā elpošana ietekmē ne tikai skaņu, bet arī mūsu nervu sistēmu. Dziļas un vienmērīgas ieelpas aktivizē parasimpātisko nervu sistēmu kas atbild par mieru un atjaunošanos. Tāpēc nav brīnums, ka pirms uzstāšanās vienkāršs elpas vingrinājums spēj mazināt trīsas un sasprindzinājumu.

Laikam ejot redzu kā audzēkņi, kuri apmklē vokālās nodarbības mainās. Kāds sāk elpot dziļāk un jūt mazāku spriedzi plecos. Kādam vieglāk runāt darba sapulcē. Kādam uzdrīkstēties dziedāt arī ārpus nodarbībām. Tas viss sākas ar ieelpu.  Man bieži nākas atgādināt arī par pacietību. Mēs dzīvojam laikā, kad viss notiek ātri. Mūziku var noklausīties uzreiz, ziņas saņemt acumirklī, bet balss ir citāda. Tā atveras lēnām. Vienā nodarbībā vari justies kā uz viļņa, nākamajā kā pazaudējies miglā. Tas ir normāli. Balss ir dzīva, tā mainās ar emocijām, ar nogurumu, pat ar to, cik daudz esam gulējuši.  Dažreiz man liekas, ka balss nodarbības ir daudz vairāk nekā mūzikas mācīšanās. Tā ir sevis iepazīšana. Un elpošana ir pirmais instruments, kas mums tajā palīdz. Bez dārgām ierīcēm, bez īpašiem priekšnoteikumiem. Tikai tu un tava elpa.

/Linda