Kad ķermenis runā caur balsi: par saspringumu dziedot

Sveiks, lasītāj! Prieks Tevi atkal satikt šeit, manā mazajā interneta stūrītī, kur runājam par balsi, dziedāšanu un visu, kas ar to saistīts. Šodien vēlos pieskarties tēmai, kuru sastopu gandrīz katru dienu savā darbā ar audzēkņiem. Tā ir balss un muskuļu saspringums. Tas klusais ceļabiedrs, kurš bieži vien piezogas nemanot un liek mums domāt, ka ar balsi kaut kas nav kārtībā, lai gan patiesībā ķermenis vienkārši cenšas pateikt, ka tam vajag mazliet vairāk rūpju.

Mēs dzīvojam laikā, kad steiga ir kļuvusi gandrīz par normu. Darbi, pienākumi, satraukumi, telefoni, termiņi un neskaitāmas domas, kas nepārtraukti griežas galvā. Un viss, ko mēs piedzīvojam, atspoguļojas arī ķermenī. Pleci paceļas augstāk, žoklis kļūst stingrāks, kakls saspringst, elpa kļūst seklāka. Bieži vien mēs to pat nepamanām. Taču balss gan pamana.

Balss ir cieši saistīta ar visu ķermeni. Tā nav tikai balss saites mūsu kaklā. Dziedot strādā elpa, diafragma, mugura, kakls, seja un pat mūsu emocionālais stāvoklis. Tāpēc nav pārsteigums, ka saspringts ķermenis rada saspringtu balsi. Reizēm cilvēki saka: "Šodien balss neklausa." Bet patiesībā bieži vien balss dara tieši to, ko dara viss pārējais ķermenis. Tā tur spriedzi.

Kas notiek, kad dziedam saspringumā? Balss var kļūt nogurusi daudz ātrāk. Augstās notis šķiet grūtāk sasniedzamas. Skaņa kļūst asa, smaga vai gluži pretēji vāja un nestabila. Rodas sajūta, ka jāspiež, lai balsi sadzirdētu.Un jo vairāk spiežam, jo lielāks kļūst saspringums. Tas ir kā mēģināt atraisīt mezglu, velkot to vēl ciešāk. Man ļoti patīk saviem audzēkņiem atgādināt, ka balss nav spēks. Balss ir brīvība. Skaistākais skanējums rodas nevis tad, kad cenšamies dziedāt stiprāk, bet gan tad, kad ļaujam skaņai plūst. Un tas sākas ar spēju atlaist lieko spriedzi.

Bieži vien pietiek ar pavisam vienkāršām lietām. Apzināti nolaist plecus. Dažas dziļas un mierīgas ieelpas. Pakustināt kaklu un žokli. Pasmaidīt. Jā, arī smaids reizēm dara brīnumus.Jo mūsu ķermenis un prāts ir daudz ciešāk saistīti, nekā ikdienā šķiet. Interesanti, ka saspringums ne vienmēr rodas no fiziska noguruma. To var radīt arī bailes kļūdīties, vēlme dziedāt perfekti vai salīdzināšanās ar citiem. Esmu redzējusi, kā balss kļūst brīvāka tieši tajā brīdī, kad cilvēks atļauj sev nebūt ideāls.

Kad pazūd spiediens un parādās prieks par pašu dziedāšanas procesu, pazūd arī daļa saspringuma.

Protams, mēs visi reizēm jūtamies saspringti. Tas ir pilnīgi normāli. Svarīgākais ir iemācīties to pamanīt. Jo balss ļoti reti melo. Ja tā šķiet smaga, nogurusi vai nepaklausīga, varbūt nav nepieciešams censties vairāk. Varbūt nepieciešams apstāties, ieklausīties un pajautāt sev, kā šodien jūtas mans ķermenis. Dziedāšana nav cīņa ar balsi. Tā ir sadarbība. Un jo draudzīgāk izturamies pret savu ķermeni, jo pateicīgāk balss mums atbild. Tāpēc nākamreiz, kad sajutīsi saspringumu, nesteidzies sevi kritizēt. Ieelpo. Atslābini plecus. Atlaid žokli. Un atceries, ka skaista balss sākas nevis ar piepūli, bet ar brīvību.

Paldies, ka biji ar mani arī šajā ierakstā. Ja Tev ir jautājumi par balss brīvību, saspringuma mazināšanu vai vēlies, lai uzrakstu par konkrētiem vingrinājumiem, droši raksti. Būšu priecīga Tevi uzklausīt.

/Linda

Kāpēc iedziedāšanās ir tavas balss lielākais draugs

Sveiks, lasītāj! Prieks Tevi atkal satikt šeit, manā mazajā interneta stūrītī, kur runājam par balsi, dziedāšanu un visu, kas ar to saistīts. Šodien vēlos parunāt par tēmu, kas man kā vokālajai pedagoģei ir īpaši tuva un patiesībā neizbēgama. Tā ir balss iesildīšanos jeb iedziedāšanās. Jā, to pašu, ko reizēm gribas izlaist, kad nav noskaņojuma, nav laika vai šķiet, ka “ai, gan jau kaut kā būs”, bet patiesībā iedziedāšanās ir kā rūpes par sevi. Tā nav tikai mehāniska vingrinājumu virkne, tas ir brīdis, kad tu sagatavo gan savu ķermeni, gan prātu tam, ka tūlīt atvērsi savu balsi un ļausi tai skanēt.

Un, jā, iedziedāšanās nav tikai profesionāļu privilēģija, tā ir vajadzīga visiem gan tiem, kas dzied uz skatuves, gan tiem, kas dzied dušā, gan tiem, kas dzied tikai sesijās studijā vai savā istabā. Es reizēm smejos, ka balss ir kā cilvēks pirms rīta kafijas var, protams, arī bez tās, bet nu kāpēc gan sevi mocīt? Balss saites, muskuļi, elpa, tas viss ir jāmodina. Mēs nevaram sagaidīt, ka pēc dienas, kas pilna ar skrējieniem, stresu un domu virpuļiem, balss vienkārši “ieslēgsies” perfektā stāvoklī. Mūsu ķermenis glabā spriedzi, un izrunāt pāris vārdus nav tas pats, kas dziedāt. Iedziedāšanās mazina sasprindzinājumu, sagatavo elpošanu, atver rezonansi, palīdz maigi ieiet dziedāšanas procesā un, galu galā, pasargā balsi. Jo viena no lielākajām kļūdām, ko cilvēki dara, ir dziedāt “auksti”, tas ir kā ieskriet maratonā bez iesildīšanās, teorētiski iespējams, bet nav laba ideja.

Kas man visvairāk patīk iedziedāšanās procesā? Tā ir arī emocionāla noskaņošanās. Tāds kā maziņš rituāls, brīdis, kad tu noliek malā steigu un atļauj sev vienkārši būt, ieklausīties. Es bieži saku saviem audzēkņiem: “Iedziedāšanās nav sacensība. Tā ir saruna ar savu balsi.” Un reizēm šī saruna ir mierīga un plūstoša, reizēm bikla, citreiz enerģiska. Ja esi noguris, iedziedāšanās to parāda, ja esi saspringts, balss to pastāsta, un tas ir labi. Tas dod mums iespēju saprast, kas šodien vajadzīgs. Maigāk, lēnāk vai, varbūt, tieši otrādi, ar vairāk enerģijas un atvēršanas.

Ļoti bieži jaunie audzēkņi atnāk pie manis ar satraukumu: “Es nezinu, kā pareizi iedziedāties.” Patiesībā nav tāda viena universāla “pareizā” veida, bet ir principi, kas palīdz. Atbrīvot ķermeni pirms jebkādas skaņas atslābināt plecus, kaklu, žokli, jo tik daudz balsu skan saspringumā un tik maz pietiek ar vienkāršu izelpu, lai tas mazinātos. Bez elpas balss nav balss, un vienkārši elpošanas vingrinājumi palīdz izjust balstu un mieru ķermenī. Maigas, plūstošas skaņas (mmm, ng, uu, vieglie glissando). Tie ir pamati, kas dara brīnumus, un nav jālec uzreiz sarežģītos vingrinājumos, jo tas ir tāpat kā ielēkt sprintā bez iesildīšanās. Pakāpenība, no zema uz augšu, no maigā uz spēcīgāku, balss nav jāvelk vai jāspiež, tā jāatver lēnām. Un uzmanība pret sajūtām. Ja jūti diskomfortu, tas nav jāpacieš, tas ir signāls apstāties, koriģēt, atslābināt, balss nereti pati pasaka priekšā, kas tai vajadzīgs, ja vien mēs to klausāmies.

Es zinu, ka disciplīna nav populārākā tēma, bet tā ir svarīga. Ja gribi progresu, balss prasa uzmanību. Tā necieš steigā iemestas skaņas, taču labā ziņa pat piecas līdz desmit minūtes dienā var ļoti daudz ko mainīt.  Ja tu reizēm jūti slinkumu iesildīties tas ir normāli. Ja tu neesi pārliecināts, vai dari pareizi, arī tas ir normāli. Svarīgākais ir sākt. Mierīgi, maigi, bez spiediena. Iedziedāšanās nav ceļš uz perfektu skaņu, tā ir ceļš uz siltu, drošu, dzirdamu Tevi. Un, ja reizēm šaubies, atceries, ka tu esi pelnījis dziedāt, un Tava balss ir pelnījusi rūpes.

Paldies, ka biji ar mani arī šajā ierakstā. Ja Tev rodas jautājumi par iedziedāšanos vai vēlies, lai uzrakstu par konkrētiem vingrinājumiem, droši raksti, būšu priecīga Tevi uzklausīt.

/Linda

Par elpošanu, klātbūtni un sevis iepazīšanu

Sveiks, lasītāj!

Par dziedāšanu, bailēm un uzticēšanos

Sveiks, lasītāj!

Šis ir mans pirmais bloga ieraksts, un godīgi sakot ilgi darbojos tikai studijas iekšienes "burbulī", tomēr nesen nonācu pie atklāsmes, ka ir pienācis laiks personīgāk dalīties par darbu un ikdienu studijā kā arī ieteikumiem par dažadiem ar dziedāšanu sastītiem aspektiem arī ar plašāku auditoriju. Rakstīt šādā formā nav viegls uzdevums un rakstīt par dziedāšanu man ir gandrīz tikpat personiski, kā dziedāt pašai. Vēlos šo platformu izmantot kā vietu, kur dalīties pārdomās, iedvesmot un reizēm vienkārši runāt par to, cik skaists, bet reizē arī trausls ir ceļš uz savu balsi.

Es esmu vokālā pedagoģe, bet pirmām kārtām cilvēks, kurš mīl dziedāšanu. Un tas, kas mani vienmēr ir aizrāvis, nav tikai tehnika vai pareizais tonis (lai gan arī tas ir svarīgi), bet tieši saskarsme ar cilvēku, ar katru jaunu audzēkni, kas ienāk studijā ar saviem sapņiem, nedrošību vai vienkārši vēlmi pamēģināt kaut ko jaunu. Īstenībā gandrīz katru ir skāris kāds nedrošību sējošs "tarakāns" galvā, tad nu kopīgi mēs mācamies šos draugus likt pie vietas. Priekš manis dziedāšana vienmēr ir bijusi vairāk nekā vienkārši notis uz lapas. Tā ir emocija. Tā ir pašizpausme. Tā ir iespēja sadzirdēt sevi un būt sadzirdētam. Un tieši to es cenšos iedot arī saviem audzēkņiem, drošu telpu, kurā var augt, eksperimentēt, kļūdīties un atrast savu unikālo balsi.

Dažkārt jaunie audzēkņi atnāk ar šaubām: "Vai es vispār varu dziedāt?", "Man nav muzikālās izglītības.", "Ko par mani padomās?" 

Dažkārt pie manis atnāk cilvēki, kuriem jau ir bijusi pieredze ar dziedāšanu, bet tā nav bijusi viegla. Viens no maniem audzēkņiem kādreiz mācījās citur un joprojām atceras, kā viņam tika teikts, ka viņš dzied greizi, ka nav muzikāls vai ka balss “nav piemērota”. Šie vārdi palika atmiņā . Viņš gadiem ilgi nedziedāja vispār. Kad mēs sākām strādāt, viss notika ļoti lēni, ne jau tāpēc, ka balss nebūtu spēcīga, bet tāpēc, ka bija bail atvērties. Bija jāatgūst uzticēšanās sev un savai skaņai. Un, manuprāt, tas ir daudz svarīgāk par pareizo noti. Vigrūtak ir spēt atkal noticēt, ka Tev ir tiesības dziedāt. Jo dziedāšana nav sacensība. Tā ir saruna ar sevi un pasauli.

Vokālā tehnika ir kā pamati, uz kuriem balstās tava balss, bet pats svarīgākais ir arī sapratne un maigums pret sevi. Dziedāšanas mācību procesā tehnika palīdz balsij skanēt tīri un veselīgi, taču bez empātijas pret savu ķermeni un emocijām progress ir grūts. Tikai apvienojot pareizu tehniku ar saprotošu un atbalstošu attieksmi pret sevi, mēs spējam pārvarēt bailes un šaubas un sasniegt vēlamo rezultātu. Tas ir kā saruna ar savu balsi, gan rūpējoties par to tehniski, gan dodot sev laiku un drošību būt īstam.  Manās nodarbībās mēs apvienojam disciplīnu, regulārus mēģinājumus un darbu mājās, jo tikai tā var sasniegt labus rezultātus. Dziedāšana prasa gan pacietību, gan neatlaidību, tas nav tikai talants, bet arī darbs. Nodarbībās es katru audzēkni atbilstoši viņa spējām un vevumam es iepazīstinu pareizo tehniku un dodu iedvesmu, bet lielākais progress notiek, kad Tu pats ieguldi laiku un rūpes arī ārpus studijas. Tikai ar šo kombināciju disciplīnu, praksi un apņēmību, kopsummā balss var kļūt spēcīgāka un drošāka.

Ar šo blogu es vēlos uzsākt sarunu ar Tevi, gan ar esošajiem audzēkņiem, gan ar tiem, kas vēl tikai domā par pirmo soli. Es rakstīšu par to, kā notiek nodarbības, kāpēc elpošana ir pamats visam, par uztraukumu pirms uzstāšanās, par radošumu, klusumu un, jā, arī par bailēm. Jo tas viss ir daļa no dziedāšanas ceļa.

Un varbūt, izlasot kādu ierakstu, Tu sajutīsi: "Hei, varbūt es arī varētu pamēģināt.", tad šis blogs jau būs savu mērķi sasniedzis.

Paldies, ka esi šeit. Ja Tev ir kāds jautājums, doma vai vienkārši vēlme iepazīties, droši raksti man. Es ļoti priecāšos Tevi satikt.