Par elpošanu, klātbūtni un sevis iepazīšanu
Sveiks, lasītāj!
Par dziedāšanu, bailēm un uzticēšanos
Sveiks, lasītāj!
Šis ir mans pirmais bloga ieraksts, un godīgi sakot ilgi darbojos tikai studijas iekšienes "burbulī", tomēr nesen nonācu pie atklāsmes, ka ir pienācis laiks personīgāk dalīties par darbu un ikdienu studijā kā arī ieteikumiem par dažadiem ar dziedāšanu sastītiem aspektiem arī ar plašāku auditoriju. Rakstīt šādā formā nav viegls uzdevums un rakstīt par dziedāšanu man ir gandrīz tikpat personiski, kā dziedāt pašai. Vēlos šo platformu izmantot kā vietu, kur dalīties pārdomās, iedvesmot un reizēm vienkārši runāt par to, cik skaists, bet reizē arī trausls ir ceļš uz savu balsi.
Es esmu vokālā pedagoģe, bet pirmām kārtām cilvēks, kurš mīl dziedāšanu. Un tas, kas mani vienmēr ir aizrāvis, nav tikai tehnika vai pareizais tonis (lai gan arī tas ir svarīgi), bet tieši saskarsme ar cilvēku, ar katru jaunu audzēkni, kas ienāk studijā ar saviem sapņiem, nedrošību vai vienkārši vēlmi pamēģināt kaut ko jaunu. Īstenībā gandrīz katru ir skāris kāds nedrošību sējošs "tarakāns" galvā, tad nu kopīgi mēs mācamies šos draugus likt pie vietas. Priekš manis dziedāšana vienmēr ir bijusi vairāk nekā vienkārši notis uz lapas. Tā ir emocija. Tā ir pašizpausme. Tā ir iespēja sadzirdēt sevi un būt sadzirdētam. Un tieši to es cenšos iedot arī saviem audzēkņiem, drošu telpu, kurā var augt, eksperimentēt, kļūdīties un atrast savu unikālo balsi.
Dažkārt jaunie audzēkņi atnāk ar šaubām: "Vai es vispār varu dziedāt?", "Man nav muzikālās izglītības.", "Ko par mani padomās?"
Dažkārt pie manis atnāk cilvēki, kuriem jau ir bijusi pieredze ar dziedāšanu, bet tā nav bijusi viegla. Viens no maniem audzēkņiem kādreiz mācījās citur un joprojām atceras, kā viņam tika teikts, ka viņš dzied greizi, ka nav muzikāls vai ka balss “nav piemērota”. Šie vārdi palika atmiņā . Viņš gadiem ilgi nedziedāja vispār. Kad mēs sākām strādāt, viss notika ļoti lēni, ne jau tāpēc, ka balss nebūtu spēcīga, bet tāpēc, ka bija bail atvērties. Bija jāatgūst uzticēšanās sev un savai skaņai. Un, manuprāt, tas ir daudz svarīgāk par pareizo noti. Vigrūtak ir spēt atkal noticēt, ka Tev ir tiesības dziedāt. Jo dziedāšana nav sacensība. Tā ir saruna ar sevi un pasauli.
Vokālā tehnika ir kā pamati, uz kuriem balstās tava balss, bet pats svarīgākais ir arī sapratne un maigums pret sevi. Dziedāšanas mācību procesā tehnika palīdz balsij skanēt tīri un veselīgi, taču bez empātijas pret savu ķermeni un emocijām progress ir grūts. Tikai apvienojot pareizu tehniku ar saprotošu un atbalstošu attieksmi pret sevi, mēs spējam pārvarēt bailes un šaubas un sasniegt vēlamo rezultātu. Tas ir kā saruna ar savu balsi, gan rūpējoties par to tehniski, gan dodot sev laiku un drošību būt īstam. Manās nodarbībās mēs apvienojam disciplīnu, regulārus mēģinājumus un darbu mājās, jo tikai tā var sasniegt labus rezultātus. Dziedāšana prasa gan pacietību, gan neatlaidību, tas nav tikai talants, bet arī darbs. Nodarbībās es katru audzēkni atbilstoši viņa spējām un vevumam es iepazīstinu pareizo tehniku un dodu iedvesmu, bet lielākais progress notiek, kad Tu pats ieguldi laiku un rūpes arī ārpus studijas. Tikai ar šo kombināciju disciplīnu, praksi un apņēmību, kopsummā balss var kļūt spēcīgāka un drošāka.
Ar šo blogu es vēlos uzsākt sarunu ar Tevi, gan ar esošajiem audzēkņiem, gan ar tiem, kas vēl tikai domā par pirmo soli. Es rakstīšu par to, kā notiek nodarbības, kāpēc elpošana ir pamats visam, par uztraukumu pirms uzstāšanās, par radošumu, klusumu un, jā, arī par bailēm. Jo tas viss ir daļa no dziedāšanas ceļa.
Un varbūt, izlasot kādu ierakstu, Tu sajutīsi: "Hei, varbūt es arī varētu pamēģināt.", tad šis blogs jau būs savu mērķi sasniedzis.
Paldies, ka esi šeit. Ja Tev ir kāds jautājums, doma vai vienkārši vēlme iepazīties, droši raksti man. Es ļoti priecāšos Tevi satikt.
/Linda